Jaunumi

Vai nebūtu gods būt pirmajai pašvaldībai, kas sāk pamatīgu revolūciju?

Visu savu līdzšinējo darba mūžu esmu pavadījusi Ķekavā, strādājot par matemātikas skolotāju Ķekavas vidusskolā, tad kopā ar domubiedriem dibinājām privāto pamatskolu „Gaismas tilts 97”, kas jau 28 gadus aug un paplašina izvēles iespējas izglītības iegūšanai. Četrdesmit četrus gadus attīstos kā skolotāja, audzinu un mācu jauniešus. Šajā laika posmā ir bijusi iespēja izjust Latvijas izglītības sistēmas stiprās un vājās puses.

Sava laika izcilais krievu pedagogs K. Ušinskis izglītību ir salīdzinājis ar daudzstāvu ēkas celtniecību, kur zināšanas ir tās fundaments, bet māka, iemaņas, prasmes, spējas ir tās stāvi, kas balstās uz šī zināšanu fundamenta. Tie skolotāji, kuriem ir izpratne par šādu izglītības sistēmu un kuri tai seko, jau sen zina, ko nozīmē kompetenču pieeja izglītībā. Jāsaprot, ka izglītībai kā jau katrai ēkai ik pa laikam nepieciešams remonts – kosmētiskais vai kapitālais. Iespējams, kāds posms jānojauc pilnībā un jābūvē no jauna modernāks, nepazaudējot ēkas dvēseli. Lietas var mainīt radikāli tikai ar milzu piepūli un pārliecību. Pēc pieredzes zinu, ka, to darot, ļoti bieži jāpeld pret straumi, jālaužas aizvērtās durvīs, jāpārliecina, jāpierāda. To var cilvēki, kuru leksikā nav frāžu „Ko nu mēs varam?”, „Tāpat jau nekas nemainīsies!”, „To mums neviens neļaus!”. Ja nemēģināsi, neuzzināsi! Mūsu izglītības sistēmā ir viens milzīgs robs, kura likvidēšanā, manuprāt, nav ieinteresēta neviena valsts amatpersona, ne arī kāda gana stipra un uzdrošināties spējīga pašvaldība.

Lai kā to negribētos atzīt, bet nepārtraukti pieaug to bērnu skaits, kuriem ir īpašās vajadzības. Tie ir bērni ar dažādiem mācīšanās, uzvedības, garīgās attīstības, veselības un citiem traucējumiem. Mūsu sabiedrība nav gatava šiem bērniem sniegt atbalstu, ja nu vienīgi stipri formālu, jo gluži vienkārši ēkā, ko sauc par izglītojošo iestādi, tam nav paredzēts neviens stāvs naudas trūkuma dēļ. Vai kāds uzdrošināsies apgalvot, ka jāpārvērtē prioritātes, ka kaut kas cits nav jābūvē, kaut kas cits nav jāorganizē, kaut kas ir jāatliek? Nav jēgas skaistām skolām, kurās nav vietas tiem, kas ir citādāki. Latvijā joprojām nav īstas izpratnes par iekļaujošās izglītības organizēšanu. Neesmu sastapusies ne ar vienu pētījumu, analīzi, statistisku datu apkopojumu par bērniem, kas vispārējo pamatizglītību ieguvuši speciālās izglītības programmā, par viņu tālāku izglītošanos, sasniegumiem. Pie šīm pārdomām atgriezos, noskatoties dokumentālu filmu par jaunu Dienvidāfrikas baltās rases sievieti ar Dauna sindromu. Viņa ir ieguvusi izglītību ģimnāzijā, augstskolā un tagad dažādās valstīs runā ar cilvēkiem par sev līdzīgajiem, protams, ne bez mātes garīga un ģimenes finansiāla atbalsta. Vai Latvijā redzam daudz cilvēku ar Dauna sindromu? Vai nu mums to tiešām nav, vai arī viņiem nav vietas mūsu sabiedrībā, mūsu skolās. Un ne tikai viņiem! Trūkst kopīgas izpratnes par to, kāds ir iekļaujošās izglītības saturs. Nav korekta definējuma, ir vispārīgas frāzes un noteikti daži izglītības procesā realizējami elementi – papildlaiks, speciālais pedagogs, kas ir viens vai labākajā gadījumā divi uz visu skolu.

Katru gadu, sākoties uzņemšanai skolā, sastopu vecākus, kas izmisuši meklē savam bērnam ar īpašām vajadzībām glābiņu privātskolā, jo atteikta uzņemšana pašvaldības skolās vai īsi pateikts, ka privātskola būs piemērotāka. Bieži tā ir vecāku izvēle, cerot, ka viņu bērnam ar logopēdiskām problēmām, kādu no daudziem autisma paveidiem vai vienkārši mācīšanās grūtībām, palīdzēs mazais skolēnu skaits klasē, individuālāka attieksme. Bet arī privātskolām ir grūti nodrošināt labam rezultātam nepieciešamo. Šāds bērns jebkurai skolai izmaksā ļoti dārgi, ja skola patiesi grib viņam palīdzēt, nodrošina skolotāju, kas daudzās stundās strādā ar viņu individuāli, metodiskos materiālus, palīglīdzekļus, aprīkojumu, kas atbilstu katram traucējumu veidam. Valsts budžetā nav iekļautas izdevumu pozīcijas, kas attiecināmas uz iekļaujošās izglītības specifiskajām vajadzībām. Tam ir atvēlēts niecīgs finansējums. Domāju, ka tas ir iemesls, kāpēc daudzas skolas šo izglītību nepiedāvā. Bet to var mainīt, ja grib.

Vai nebūtu laiks klauvēt pie varas gaiteņu durvīm? Vai nebūtu gods būt pirmajai pašvaldībai, kas sāk pamatīgu revolūciju šajā jomā?

Egita Heislere, privātās pamatskolas „Gaismas tilts 97” direktore

Foto: Elīza Ella Dumpe